Lūisa Kerola slavenās grāmatas sižets nekad nav pakļāvies saprotamai pārstāstīšanai, un nav nekāds brīnums. Katram pēc grāmatas  izlasīšanas, tūlīt galvā dzimst sava Brīnumzeme: bērni redz atjautīgu pasaku pasauli, radoši cilvēki – avangardu sirreālisma meistardarbu, cilvēki, kuriem patīk eksperimentēt ar savu prātu – veiksmīgu rakstnieka pieredzi ar haluciogēniem līdzekļiem. Protams, visvairāk ir paveicies kinematogrāfijas darbiniekiem, kuriem šis kulta darbs ir ne tikai iedvesmas avots, bet arī pats reālākais burvju spogulis, kurā autors sevi var atspoguļot pilnībā. Bieži šādos spoguļos vienādi graciozi izskatās cilvēki, kuru ģenialitāte robežojas ar ārprātu: ne velti prātā nāk radikālais čehu eksperimentētājs Jans Švankmaijers ("Alisa") vai arī  Terijs Giljams ("Paisuma zeme"). Kad pie darba ķeras tie, kuri jau sen atrodas savā pašpietiekamā estētismā, sanāk kas līdzīgs jaunajai Tima Bērtona filmai.

Mazās sapņotājas lomā, kas klejo pa savu neaprakstāmi bagāto iztēli, iejutusies izstīdzējusi austrāliešu aktrise Mia Vasikovska, kas ceļo pa savādo režisora apziņu. Un tur, diemžēl, nepavisam iepriekš pieminētais ārprāts, bet gan visvienkāršākais apjukums: pilis, kas nozīmētas no "Disneja" studijas logo, spoguļa panoptikons radīts no prāta izdzīvojušiem nemierniekeim. Alise pēkšņi ir pastulba feministe, kas, ar savu nevēlēšanos nēsāt zeķes un korsetes, grauj senās Viktorijas laika normas, bet Cepurnieks - garlaicīgais Džonijs Deps, kuram jau sen ir jāsit pa rokām par nemainīgu ākstīšanos. Protams, lai aiz kauna nenolīstu zem krēsla, ir nepieciešams iespiesties vismaz ar katra kadra izteiksmīgumu. Iemiesojot kadrā vienlaicīgi kaut ko patiesi skaistu, efektīvu un pat ļoti muļķīgu, Bērtons negaidīti pievērsās likumiem, pēc kuriem, vārda tiešajā nozīmē, tiek uzbūvēts izveicīgs šarms. Aprīkojot to ar jaunāko modi – 3D, viņš radīja kaut ko starp dziedātājas Lēdijas Gāgas videoklipiem (viņa ideāli iederētos Baltās karalienes lomā) un pazīstamās autores Enijas Leibovicas fotosesiju, kurā Alisi attēlo top-modele Natālija Vodjanova.

Un, jā, vērot šos vizuālos svētkus – tīrā bauda, neraugoties uz to, katru reizi, kad burvīgā Helēna Bonēma-Kārtere saka savu kroņa frāzi: "Nocirst galvu!", neapzināti abstrohējies no ekrānā notiekošā, aizver acis, un pēc tam tavā priekšā parādās brīnumaina aina: sastatne un divas bendes, viena – režisoram Bērtonam, otra – scenāristei Lindai Vulvertonei. Visticamāk, pirmais ir jāapžēlo, jo līdzinās čūskai, kas grauž pati savu asti, viņš kaut kad pats sevi pilnībā apēdīs. Bet otro patiešām ir nepieciešams bargi sodīt. Pat ne Barmaglota dēļ, kuru, bruņās ietērptajai Alisei, ir jāsoda ar smailu zobenu, un pat ne dēļ kāpura, kas epilogā pārvēršas skaistā tauriņā, bet gan par neiedomājami mežonīgo finālu, kur lēnprātīgā varone ar sapņainu fantasmagoriju bez jeb kāda iemesla pārtop autoratīvā biznesa sievietē, kas skaļi spriež par nepieciešamību kontrolēt tirgu Ķīnā.