Taisnprātīga bubināšana, kas izcēlās labvēlīgā vidē saistībā ar jauno "Šerloku Holmsu", pamatojas galvenokārt uz emocionālās interjekcijas mainīšanos. Kas tik bezkaunīgi ļāva
amerikanizēt sākotnējo britu? Ak, kurš gan mums tagad atgriezīs to bijušo nelabojamo intelektuāli, kurš tik mierīgi brokastīs notiesāja auzu biezputru? Nu ko, nevaldāmos padomju kulta filmas piekritējus var saprast: jau filmas pirmajās minūtēs daudzi no viņiem netīšām krīt kognitīvā disonansē, ko izraisa fakts, ka deduktīvo secinājumu meistars apdomā to, pa kuru ķermeņa daļu labāk iesist pretiniekam, lai radītu maksimālus bojājumus. Loģiskā ķēdes reakcija pašreizējam detektīva izmeklēšanas ģēnijam izriet sekojoša: ja reiz izskatās kā īsts alkoholiķis, jāsit pa aknām. Par citām izmeklētāja refleksijām, laikam, labāk noklusēt. Ne tik ļoti pieklājības normu dēļ, vairāk tādēļ, ka jauno Gaja Ričija filmu tiešām ir vērts redzēt pašu acīm.

Skatīties šeit ir ko: gluži kā no bildes izcēlusies novecojusies Anglija, apbrīnojams aktieru ansamblis, absolūta stila vienotība, bez jebkādas postmodernisma banalitātes. Neraugoties uz visu to, uzņemoties diezgan riskantu projektu, šķietami vieglprātīgais brits uzņēma pārsteidzoši drosmīgu ekranizējumu, kas ne tikai iepazīstināja kanonisko Holmsu kardināli savādākā rakursā, bet arī izrādījās maksimāli tuvu oriģinālam. Režisoru ar Konana Doila prozu saista ne tikai runājoši atribūti. Nē, cilindra cepures, spieķi, pīpes, vijole – viss ir palicis savās vietās. Šeit galvenais ir tas, ka Holms beidzot skatītāju priekšā parādās kā visvienkāršākais cilvēks – ar savām nepilnībām–pašcieņu, priekšrocībām-trūkumiem. Ar spīdošu Roberta Dauni izpildījumu leģendārais izmeklētājs pēkšņi iegūst miesu un asinis, ir atbrīvojies no samākslotības, kas pamudināja viņu redzēt trīs metrus zem zemes un zināt trīs soļus uz priekšu. Tagad racionālā prāta zinātkāre noved pie ilgstošas depresijas. Iedzimta humora izjūta – pie viena no bēdīgi slavenā ārsta tikumiem (ņemot vērā, ka Hausu norakstīja no Holmsa, viss tas vairāk atgādina mūžīgo diskusiju par vistas-olas primaritāti). Bailes pazaudēt draugu sabiedrotā Vatsona personā- zināmā cilvēciski saprotamā greizsirdībā.

Vienīgais, kam patiešām filmā var piesieties – ir tās noteikta neatbilstība detektīvam. Neskatoties uz to, ka divas stundas ekrāna laika aizlido nemanot, filma patiesībā neaizrauj ar pārgudriem "skandāliem – intrigām – izmeklēšanām". Tas sižeta virpulis, kurā uzturas mistiskas sazvērestības, mīklainas augšāmcelšanās un upurēšanas – ir tāds apkaunojošs attaukots Dens Brauns, ar kuru Gajs Ričijs pagaidām tiek galā diezgan slikti. Montāžas līmējumi un veikli projicēti citāti no savas jaunrades, režisoram rūp vairāk kā saskaņots scenārijs. Tomēr, "Šerloka Holmsa" finālā var iegūt, kopumā, vienkāršu ziņu: detektīvs kā žanrs jau ir miris, to ir bezjēdzīgi defibrilēt.

Iespējams, to saprot arī Ričijs. Viņš uztaisīja filmu, kuras turpinājumu gribas noskatīties ne jau tā atvērtā fināla dēļ. Tikai reto aizkustinās profesora Moriarti personība, tikai retais skries pārlasīt Konana Doila stāstus, vai pēc pāris nedēļām atcerēsies, ar ko tik intriģējošu beidzās "Šerloks Holms", nebūs iespējams. Palika vien noturīga sajūta par to, ka mākslīgi radīta Holivudas atrakcija un literatūras klasika nenonāca konfliktā, bet gan no jauna papildināja viena otru. Un tieši tas ir vērts daudz.