Kriss Kolambus vēl tikai iesoļo sestajā desmitgadē, bet priekšlaicīgi novecošanas simptomi jau liek par sevi manīt. Jaunizceptajā pasakā par "Pērsijs Džeksons un Olimpieši: Zibens nolaupītājs" ar neapbruņotu aci redzams, ka režisora ķēriens ir kļuvis maigāks, bet humors jūtami  trulāks. Protams, tas nedod iemeslu ierakt galvu kārtējās aizkustinošās atmiņās par to, ka kādreiz koki bija augstāki, zāle – zaļāka, bet Kolambusa darbi – dabiskāki. Saprotama lieta, ka kino daiļrade mūsdienās tiek balstīta uz pavisam citiem likumiem. Agrāk, klasiskā darba "Viens mājās" radītājam, lai sasniegtu panākumus skatītāju vidū, bija nepieciešams atrast saskares punktus starp pieaugušo un bērnu pasauli. Tagad, kas līdzīgs, vienkārši nevienam nav vajadzīgs: izšķērdīgie producenti ir nobažījušies par tirgus pieprasījumu par jebkuru aizstājēju, kas spētu ar panākumiem aizstāt bēdīgi slaveno sāgu par burvi; savukārt, vesela auditorija pieprasa tikai vienu – vienkāršu dialogu, kas uzrakstīts saprotamā valodā.

Izdarīt godīgi un kvalitatīvi, kā to diktē tendences, izrādījās vienkārši:  pamācoša ekskursija Seno Grieķu mitoloģijā ir maskēta zem divu stundu atrakcijas. Bērni, kā tas iepriekš paredzēts, gavilē, vecākiem lai arī sametas slikti, tomēr ne mirkli nav garlaicīgi – kā saka, arī par to paldies. Protams, ir pāris pretenzijas pret vāju, rafinētu un diezgan nesakarīgu, šī vārda burtiskā nozīmē, literāro pamatu, tomēr visas dumpīgās domas skatoties labāk dzīt prom.

Marasmu konkrētā rakursā vienmēr var uztvert kā bērnišķīgu atklātību, turklāt novērst uzmanību no diezgan nevarīga sižeta, kas būs ar krāsainām, kā benzīna traipi uz peļķēm, ilustrācijām. Hidras, harpijas, minotauri  un citi panoptiki, kas aizlienēti no Krētas-Mikēnu kultūras, ir iepazīstināti ļoti plašā asortimentā: elegantā Uma Tūrmane, terāriju paslēpj zem galvassegas; runīgais Pīrss Brosnans, kas veikli savienots ar zirga ķermeni; un pat tautas mīlule Rozārija Dousone ļaunās feministes Persefones lomā, smieklīgi skumst mirušo valstībā no garlaicības un tirāna vīra – Aīda.

Diemžēl, kad zvaigžņu aktieru sastāva nav ekrānā, rodas iespaids, ka skaties ne tik ļoti kino, cik dārgu jauniešu televīzijas seriālu. Krunkainās "skolotājas" ne bez iemesla ir ļaunas fūrijas, bet "senči" -  neapķērīgi dievi no Olimpa, kas meklē kontaktu ar saviem nolaidīgajiem pēcnācējiem tikai tad, kad pazūd personīgā manta, Zeva zibens. Nimfas nezin kāpēc ir līdzīgas jaunietēm tusētājām no Manhetenas, jautrās satīras ar kazas kājām – tumšādainiem reperiem no nelabvēlīgām amerikāņu priekšpilsētām, ar pūtēm pārklātie pusdievi, naeapdomīgi pārēdušies ar marihuānas cepumiem (filmā starp citu to sauc par lotosu). Acīmredzot,  atsauce uz "Odiseja" Homēru un viņa lotofāgu –  Valērijas Gajas Germānikas "autorprojekta" personāžiem. Un viss jau būtu labi, tikai problemātika, kas tīri hipotētiski skar jauno, nesaskanīgo Germāniku morālajam, vecajam Kolambusam sveša un pretīga. Pusaudžus viņš apvelta ar akurātiem, satrauktiem un nevainīgiem rakursiem, it kā baidītos, ka tie agri vai vēlu kļūs par dranķīgu pusaudzi - Makoleju Kalkinu. Un, laikam, šis ir vienīgais viņa galvenais trūkums.

Tomēr, kad ekranizē franšīzi, kurā bērni apdalīti ar dievišķu uzmanību nodevīgi sadumpojās pret saviem alimentus nemaksājošajiem vecākiem, obligāti nav jābūt talantīgam meistaram. Ir jābūt mazliet nekaunīgam: iet uz priekšu, bezkaunīgi grābt, uzspļaut kanoniem, kaut reizēm abstrahējoties no savas idiotiskās apsēstības - visiem izpatikt. Paska dēļ tā nezaudēs savu jēgu, šarmu, vēl vairāk, tā noteikti iepatiksies pilnīgi visa vecuma skatītājiem. Cerams, ka līdz nākamajai  sērijai par Persija Džeksona piedzīvojumiem, līdz autoriem-radītājiem aizies šī vienkāršā doma. Diezin vai režisora krēslā iesēdinās agrāk pieminēto Valēriju Gaju, tomēr, kaut kāds Alfonso Kuarons tajā izskatītos tiešām labi.