Pastāv kāds augstākais taisnīgums tajā apstāklī, ka praktiski visās pēdējās M.Naita Šjamalana filmās nav viņa agrīno šedevru aplamā pašmērķa. Nav vairs tev nekādu efektīgu firmas tvistu (sarežģījumu), un, jāsaka, par to liels paldies režisoram. Tomēr dziļi ielūkojoties kārtējā garlaicīgajā atdarinājumā, lai notvertu to brīdi, kad talantīgais autors pēkšņi pārvēršas blēdīgā krāpniekā – ir muļķīga nodarbe un drīz vien tā apnīkst. Īpaši tagad, kad Šjamalans vairākkārtīgi ir pārliecinājis savās filmās, ka viņš nav tik lielā mērā Alfrēds Hičkoks, bet gan vietējais triku meistars ar iedzimtām atdarinātāja manierēm un ar rangam neatbilstošu iedomību.
Toties tagad var droši doties noskatīties meistara darbus kaut vai tādēļ, ka slavenais indietis tiešām ne reizi neliek vilties – par brīnišķīgu, vienreizīgu, pilnīgi neatkārtojamu aplamību, uz kādu mūsdienu kino industrijā ir spējīgi tikai retie drosminieki, vai arī visīstākie sertificētie trakgalvji. Grūti pateikt, kas īstenībā ir Manodžs, taču šodien ar savu pašaizliedzīgo drosmi viņš atgādina ļoti aizkustinošu dīvainu dzīvnieku, kuru nežēlīgi ļaunprāši iedzinuši šaurā aplokā. Protams, šo metafizisko būri no jauna ielenkuši galvenie režisora ienaidnieki: ciniskie kinokritiķi, kas nekaunīgi zviedz pilnā rīklē un nelaimīgie skatītāji, kas neizpratnē groza pirkstu pie deniņiem.

Taču nekādā gadījumā nevar teikt, ka maestro zaudē cerības: viņa jaunajā filmā, katrās 5 minūtēs notiek kaut kas efektīgs, draudīgi tiek vicinātas cieši saspiestas dūres apkārtējo virzienā, bet finālā - rezultāta neizbēgamība. Par pašu "Stihiju pavēlnieku" pietiekoši sarežģīti kaut ko teikt, lai nepārietu uz necenzētu leksiku. Visi jau labi zina, ka tā ir populāras multiplikācijas filmas seriāla adaptācija, kuras pamatā ir visai vienkārša, bet pietiekoši aizraujoša mitoloģija: četras nācijas, kur katrai ir raksturīga viena no stihijām, kā arī eksistē pārvērsties spējīgs zēns Aangs – viņš arī Avatars, viņam pakļaujas visas šīs stihijas. Ņemot vērā visu izredzēto smago dzīves nastu, kuriem no dzimšanas lemts atjaunot miera līdzsvaru uz zemes, pašā laikā būtu noskaņoties uz dārgu izklaides supergrāvēju, tomēr varam brīdināt skatītājus par dažiem pārsteigumiem.

Pirmkārt, radītāju solītie 3D ir ļoti – ļoti labi, taču atklājas tikai sākuma titros. Uzreiz pēc tam, kad lidojošie burtiņi informē par aktieru sastāvu, efekts neizbēgami pazūd. Otrkārt, ar pārējām izklaidēm nav labāk, kas principā, jau kļuvusi par likumsakarību. Iespējams, no dotā sižeta materiāla arī varēja uztaisīt derīgu produktu, taču Šjamalans ir pārlieku egocentrisks, pārāk augstprātīgs, lai radītu labu filmu bērniem.
Šajā sarežģīti sacerētajā, ārkārtīgi samākslotajā murgā, kur katru sekundi skatītājam gāž pa galvu, atkal slēpjas vai nu radītāja klīniskā diagnoze (kaut kas tamlīdzīgs bija slavenajā "Parādībā" , kad Marka Volberga varonis līdz neprātam apvārdoja plastmasas gumijkoku), vai arī apzināta atgriešanās pie savām nacionālajām saknēm. Gandrīz jebkura replika šeit tiek izrunāta ar tādu ekspresija, kas nav iedomājama pat pasakās: vispirms varoņi iespaidīgi izpleš nāsis, sekundi vēlāk izbola savas lielās ačteles, skaļi un izteiksmīgi saka kaut ko mulsinoši nedabīgu, bet pēc tam metas mundrā, drosmīgā dejā, apmētājot viens otru ar ugunsbumbām. Pie kam, reizēm cenšoties novērst savu uzmanību uz skaistiem skatiem, kaut arī talantīgajam operatoram liekas pārāk bieži  tiek sists pa pirkstiem, lai viņš nepriecātos par visumu, bet filmētu tikai tuvplānā nepatīkamu bērnu ar noskūtu galvu.

Pie kam, reizēm skatīties "Valdnieku"  kļūst uzjautrinoši (bez dialogiem, kurus tuvākajā laikā humoristi pievāks kā populārus citātus, skatītājam parāda smieklīgi lidojošu bizonu). Taču kopumā, stipri jūtams, ka Šjamalans sasniedzis to apgaismības pakāpi, kad pienācis laiks pamest visu to ķēpāšanos ar fantastiku un psiholoģiskiem trilleriem un pievērsties pašizteiksmei un klasiskā mūzikla žanram, kur ne tikai dejo, bet arī dzied. Protams, izteikt tādas prognozes ir visai amorāli, taču nezin kāpēc liekas, ka drīzāk tā arī notiks.