Ļoti grūti pateikt, cik reizes mēs to visu jau esam redzējuši. Analogs aizkustinošu minjonu leģions rosījās dažus gadus atpakaļ dīvaini
noslēpumainajā Mijadzakova "Spoku aiznesto" mašinērijā. Ambiciozi ļaundari, pēc izskata pretīgi, taču ar labestīgu dvēseli, praktiski tādiem pašiem septiņjūdžu zābakiem virzījās pretī savam sapnim, daudzu nenovērtētajā "Igorā". Taču glītie, nelaimīgie bāreņi vispār vairojas Holivudas multfilmās gandrīz vai acošanas ceļā, un varētu domāt, ka viņu scenāristiem nolemts līdz mūža galam iedvesmoties no Čarlza Dikensa daiļrades.

Visdrīzāk jau, ja mēģinām detalizēti aprakstīt "Pretīgā es" , sižeta kolīzijas, potenciālais skatītājs vienīgi nicīgi žāvāsies. Un jāsaka – veltīgi, par cik atšķirība starp noietā ceļa atkārtojumu un īstenu uzticību tradīcijām, reizēm kļūst acīmredzama tikai tiem, kuru spēkos ir cīnīties pašiem ar savu snobismu. Faktiski, šī visīstākā bērnu multfilma izrādījās spējīga atbruņot gandrīz jebkuru pieaugušo: joko šeit tiešām smieklīgi un bieži vien pārsvarā tas bija melnais humors, jo ja spekulācijas tiek veiktas par morāli, tad tikai kaut kādās homeopātiskās devās, un arī samaksātā nauda par tiešām brīnišķīgo 3D, nekādā veidā nerada vēlēšanos pieprasīt atpakaļ naudu. Nu, kā saka, arī par to pašu paldies, taču pats galvenais šeit tik tiešām – radošo autoru ārkārtīgi nopietnā pieeja savam darbam.

Komanda, kura uzņēmusi filmu "Pretīgais es", ne tikai iepriekš paredzami izdabā bērniem, tā vēl cenšas izklaidēt tradicionāli garlaikotos vecākus. Sanāk jau viņiem braši, un jāsaka, patiesi ne mazāk talantīgi, nekā pretencioziem brīnumdariem no Pixar. Saprotama lieta, studijas strādā dažādās svara kategorijās, taču kaut kā neaprakstāmi priecē to kopīgā fakta izpratne, ka visiespējamāko šablonu, moralizētāju un nekaunīgu kultūras aizguvumu ietekmē animācija nīkuļo. Zem šīs smagās nastas lūzt tievās uzzīmētās kājiņas, zaudē savu pienācīgo burvību, pārvēršoties parastā produktā, kas ātri bojājas un tas paredzēts kārtējām skolēnu brīvdienām. Jāsaka, "Pretīgajā Es" kājiņu ir tiešām ārkārtīgi daudz (it īpaši, ja ņem vērā tūkstoti valbacainu radībiņu), kur visas stabili turas uz zemes, veikli žonglējot ar nospiedošo nosacījumu pārākumu.

Pietiekoši pārliecinoša nelieša pāraudzināšana  piemēra cienīgā tēvā, galu galā, liekas par tādu pat dabīgu parādību, kā mēness nozagšana. Muļķīgā fināla deja, kurā galvenais varonis kopē Travoltas partiju no "Sestdienas vakara drudža" , tiek uzņemta kā lielākā vai mazākā mērā amizanta postmodernisma palaidnība (šeit jāpiezīmē, ka nesenajā "Alise brīnumzemē" izmālētais Džonijs Deps līdzīgā veidā rīkojās, un tad jau nez kāpēc, no kauna gribējās zemē ielīst). Attiecībā uz šī ģēnija pārvērtībām, kura dvēselē, pateicoties trīs maziem puņķutapām, negaidīti uzplauka ziediņi, rišiņas un putukrējums – un nekādu slavas dziesmu ģimenes vērtībām, par ko tagad daudzi mīl rakstīt. Tā ir pilnīgi normāla cilvēka reakcija uz pēkšņi uzplūdušo vecāku mīlestību, kura, lai cik tas arī dīvaini neliktos, atrodas tieši tādā pat attālumā kā mēness.