Kārtējā vecās skolas testosterona deva par brašajiem komandos, šoreiz par komiksiem. Ļoti iespējams, ka mūsu kino nomā filma būs kā vienīgais pirmizrādes logs, kurā bez sirdsapziņas pārmetumiem varēs ielūkoties skatītāju vīriešu daļa, kuri nevēlas atdot savu sūri nopelnīto naudiņu par gurdeniem vampīriem-hipohondriķiem (ar tiem, kā visi to zina ir skatītāju pilna blakus esošā zāle). Starp citu, galu galā sanāk tā: skatīties šo bezcerīgo, huligānisko un ultimatīvi muļķīgo (šī vārda labākajā nozīmē) epigonismu (imitāciju) ir patīkami, taču pārliecinoši ieteikt to absolūti nav kam (it īpaši dotā pasāža adresēta tiem, kas pāris nedēļas atpakaļ vēroja pilnīgi identisku sižetu daudz efektīgākā filmā "Komanda A").
Taisnību sakot, "Luzeri" šajā gadījumā – saliedētu kaujinieku elitāras specvienības koda nosaukums, kurus kārtējo reizi iegāzuši sliktie ļaudis. Tiešā tekstā filmā tā arī, liekas, ne reizi nepateiks, kas un kādēļ izlēma tik nepievilcīgā veidā nosaukt specvienību, taču jau no lentes pirmajām minūtēm, šo robusto un rūdīto puišu komanda visādā veidā centīsies atspēkot jebkuru mistisku sakarību starp izvēlēto nosaukumu, likteni un realitāti.
Vispirms galvenie varoņi visai apšaubāmu humānu apsvērumu vadīti sasēdina Bolīvijas bērnu baru helikopterā, kas nelaimīgas sagadīšanās dēļ ieskrien tiešā trāpījumā nodevēju raķetē. Mazliet vēlāk, ierokot karavīru žetonus lielā pelnu kaudzē, kas palikusi pāri no mazajiem neveiksminiekiem, atjautīgie puiši inscenē paši savu nāvi. Jāsaka, ka pats dīvainākais ir tajā apstāklī, ka visas augstāk minētās likstas, kas notiek tik nenozīmīgā laika sprīdī – ir sava veida laime. Notikusī traģēdija momentā kalpo specvienībai kā izdevusies konspirācija un arī turpmāko notikumu gaita šajos ilustratīvajos piemēros stāstīs skatītājiem tieši to, ka galvenais šajā pasaulē – ir veiksme, pat ja reizēm veiksme ir kā slīkonim. Šajā vietā varētu arī apstāties, par cik, vienkārši banāli nav par ko rakstīt, taču recenzenta pienākums ir pastāstīt par atsevišķām skatītāju neveiksmēm, tādēļ tomēr nāksies pieminēt pārlieku piegludināto un it kā pārāk izvērtēto Silveina Vaita filmas konstrukciju.
Nav brīnums, ka reizēm marketinga speciālisti savas zēniem paredzētās kino formulas darina ar tik pat lielu entuziasmu, kā tie paši cilvēki, kas sacer meitenēm savas ķecerīgās vampīru sāgas. Šeit ir ļoti līdzīga situācija: filma nav tik daudz žanra produkts, cik praktiskā matemātika. Par humora jokiem šeit atbildīgais ir tālredzīgais Kris Evanss ar smieklīgu bārdiņu un vienmēr gatavībā esošām anekdotēm, par brutalitāti – mazliet parupjais Džeffri Din Morgans, par operetes tipa ļaunumu – Džeisons Patriks, par erotiku – Soe Saļdaņja - apspīlētā ādas ietērpā ar automātu plecos, par visu pārējo – visi pārējie. Reizēm šāda autora pieeja nostrādā, taču kopumā tā ir pazudinoša jebkurai grāvējfilmai, kurā nav sajūtama radošā brīvība.
Sliktākā gadījumā skatoties "Luzerus" skatītājs var sākt garlaikoties, labākajā – kautrīgi atzīsies sev, ka šādas filmas iegūst īpašu pievilcību tikai tajā gadījumā, kad tās translē kabeļtelevīzija un nav nepieciešamība pirkt biļeti un iet uz kinoteātri, lai to noskatītos.
